Ar šo kaiti iepazinos jau pamatskolas laikā. Bieži sāpēja galva, trūka elpa, jutu žņaugšanas sajūtu kaklā. Nesapratu, kas ar mani īsti notiek. Nāca virsū panikas lēkmes, vakaros ilgi nevarēju iemigt, jo analizēju savas izjūtas.

Sākotnēji šīs sajūtas nebija tik biežas. Centos aizpildīt savu laiku un kā aktīvai jaunietei bija daudzas nodarbošanās. Vairākus gadus dzīvoju mierīgi bez raizēm. Jutos labi, likās, ka viss ir kārtībā līdz brīdim, kad sāku studēt. Gadu iesāku uz pozitīvas nots, taču tā beigās biju kļuvusi par pavisam citu cilvēku. Biju pārgurusi, bailīga un nelaimīga. Vasaru, laiku, kad dzīve liekas skaista un bezrūpīga, es aizvadīju vienos uztraukumos un asarās. Draugi mani nesaprata, jo bieži nevarēju doties tiem līdzi, bija brīži, kad pat nevēlējos doties ārā no mājas. Tuvojoties vakaram, sāka rasties iekšējas nemiera sajūtas , atkal sāku sevi analizēt un uzkurināt. Kļuva tikai sliktāk. Pienākot septembrim, bija grūti pārvarēt savas bailes un doties uz augstskolu. Nevarēju nosēdēt lekcijās, reiba galva, nevarēju koncentrēties, pāris reizes nācās arī palikt mājās, jo nepietika spēka doties ārpus mājas. Neviens mani nesaprata, jau bija apnicis atskaitīties, tāpēc reizēm nācās samelot, ka esmu slima. Biju krietni notievējusi, jo nebija ēstgribas. Vecās drēbes vairs nederēja, likās, ka esmu iekritusi ļoti dziļā bedrē, no kuras ārā netikšu. Liels atbalsts bija mana ģimene, jo arī viņi bija saskārušies ar šīm sajūtām. Centos sev ieskaidrot, ka tas viss ir pārejoši, taču nevarēju samierināties ar to, ka tas notiek tieši ar mani. Kāpēc es to esmu pelnījusi? Lasīju rakstus internetā, ieteikumus kā ar to cīnīties. Visur bija viens un tas pats, jāmēģina pārvarēt sevi un jācīnās ar savām izjūtām. It kā izklausās pavisam vienkārši, taču kā, lai tu sev ieskaidro, ka jūties labi brīdī, kad brūk pamats zem kājām. Galva reibst tik ļoti, it kā atrastos kādā karuselī, vai visu dienu būtu šūpojusies šūpolēs. Sapratu, ka pati ar sevi galā netikšu un sāku apmeklēt psihologu – Veselības salonā 888 reizi nedēļā pie A.Čoderes. Sākotnēji likās, ka no tā īsti lielas jēgas nav, taču ar laiku sapratu, ka tieši psihologs man palīdz ieraudzīt un uzsvērt tās lietas, kuras pati nepamanu. Ir brīži, kad paši nespējam ieraudzīt savu izaugsmi un mums vajag kādu no malas, kurš mums pateiks, ka tu jau esi soli tālāk, kā biji iepriekš. Veselības salonā 888 man ieteica arī apmeklēt psihiatri – ārsti B.Brokāni – Čeksteri. Sākumā nevēlējos iet, bet tomēr kaut kas man lika aiziet uz vizīti pie psihiatres B.Brokānes-Čeksteres un tagad es saprotu, ka bez ārstes palīdzības es nevarētu tikt tomēr galā ar savu veģetatīvo sistēmu, jo tai bija nepieciešams “grūdiens” un pareizi piemeklēti medikamenti. Protams, ne visiem cilvēkiem šāda palīdzība ir vajadzīga, taču es izmēģināju visu, ko varēju. Papildus sāku sportot, gāju uz treniņiem, aizgāju uz diagnostiku Veselības salonā 888, kur man veica vispārēju organisma izmeklēšanu un es vēl reiz varēju pārliecināties, ka es neesmu slima. Man ārste I. Eglīte sīki un smalki izstāstīja, par veģetatīvo distoniju un ieteica vitamīnus, kuri stiprina un baro nervu sistēmu, kas jālieto ilgstoši. Cīnījos ar sevi un stājos pretī savām bailēm pat brīžos, kad viss rādījās visdrūmākajās krāsās. Sapratu, ka savai atlabšanai esmu devusi pārāk neilgu laiku un, ka jebkādu mērķi, kuru mēs sev dzīvei nostādām, uzreiz sasniegt nav iespējams. Līdz ko mēs tajā ieguldām lielāku darbu un pūles, arī gandarījums ir lielāks nekā tad, ja uzvara ir ātri gūta.

Katram no mums jāiemācas nepadoties, lai cik grūti un pat neiespējami tas neizklausītos. Nekas nav neiespējams, viss ir atkarīgs tikai no tā, cik ļoti mēs vēlamies sasniegt vēlamo rezultātu. Nevajag sēdēt bezdarbībā un padoties savām sajūtām, vajag iet un darīt. Novērst savas domas un pierādīt sev, ka tas ir tikai mūsu galvā. Mūsu domas un mūsu bailes ir mūsu lielākie ienaidnieki, neļausim tām pārņemt mūsu ķermeni un pārņemt mūs pašus. Noticiet tam, ka viss, kas ar mums notiek un visi pārbaudījumi, kuri mums dzīvē tiek doti, dara mūs tikai stiprākus. Lai arī ir grūti to pieņemt un samierināties ar to, pie šīs domas ir jāpieturas. Uzvarot sevi, sajutīsiet tādu gandarījumu kā vēl nekad. Galvenais, neturēt savas emocijas un izjūtas pie sevis, dalīties ar tām, protams, ne pārspīlēti, bet arī tas liks jums justies labāk.

Veselības salona 888 paciente Anna.